Gribējās uzrakstīt par tādu tematiku kā smadzeņu skalošanu, kas bijusi aktuāla visos laikos, tikai veidi gadu ritumā ir mainījušies. Visi, kas kaut cik mācījušies vēsturi, zina par drūmajiem viduslaikiem, kad dominēja reliģija ar visām savām drastiskajām cilvēku vajāšanas metodēm, kur visi citādi domājošie tika dedzināti, pakārti un visādā citādā veidā spīdzināti. Tagad, protams, varam uzelpot, ka nekas tāds vairs nenotiks. Visi iepriekšējie laikmeti saistās tikai ar kariem, verdzību un citiem brutāliem fiziskās ietekmēšanas veidiem, lai iebaidītu pārējos.
Visa pamatā bija cilvēku nezināšana un mēģināšana saviem spēkiem rast izskaidrojumu dažādām parādībām. Viduslaiki arī bija mēra epidēmijas ziedu laiki, kad gāja bojā daudzi miljoni cilvēki un daudz kur vairākas vietas palika pilnībā tukšas. Tagad ir zināms, kas izraisīja mēri, kā viņš izplatījās. Arī ir rasts izskaidrojums zibenim, pierādīts, ka tomēr zeme riņķo ap sauli un tā nav plakana. Bet viduslaiku ļaudis mēģinot rast risinājumu visām nebūšanām, atrada risinājumu reliģijā dažādās tā izpausmēs. No otras puses to izmantoja viltīgāki cilvēki, kas uz tā visa uzvārījās un tāpēc baznīca ir tik bagāta ar savām zemēm, greznām ēkām un miljoniem ticīgo.
Kāpēc pieminu viduslaikus? Tāpēc, ka ideoloģiskā bāze nāk no agrākiem laikiem, kad cilvēku ticība bija viens no nevardarbīgās varas instrumentiem, turklāt deva iespēja vienkopus pulcēt cilvēkus, kontrolēt to darbību. Turklāt nav vajadzības piespiedu kārtā visus saganīt, jo visus izlecējus pati sabiedrība kontrolē. Tad nāca demokrātija ar saviem plusiem un mīnusiem, daļā pasaules dominēja un šur tur vēl ir joprojām komunisms, kas it kā skaitās demokrātija, bet patiesībā ir absolūta tautas kontrole. Tagad komunisms palicis tikai dažās valstīs. Pilnā apmērā Ziemeļkorejā, bet daļēji Ķīnā, Kubā, kur politisko sistēmu studē komunisma ideoloģija, bet ekonomika balstīta uz kapitālismu, lai spētu pielāgoties mūsdienīgiem principiem.
Ja skatās uz tagadējiem laikiem, tad lielā vairumā pasaules dominē demokrātija. Diemžēl šī demokrātija nebūt nav ideāla, caurspīdīga un lielāko daļu procesu nosaka naudas ietekme. Ja ir iespēja kādam nopelnīt, tad tas tiks izmantots. Visi zini, ka cigaretēs ir tik daudz kancerogēnu un kaitīgu vielu, ka uz paciņas to pat neraksta, bet tās var iegādāties jebkurā pārtikas veikalā, lai gan tām ar pārtiku nav nekāda sakara. Cigarešu ražotāju lobijs ir tik milzīgs, ka visi ierobežojumi tiek maksimāli nobremzēti. Palēnām gan tendence iet uz labo pusi un smēķēšana vairs nav stilīga pieaugušo vidū. Pusaudži gan nomēģina visu, ko var pīpēt vai dzert, lai gūtu kaut kādu kaifu. Te nu rodas retorisks jautājums, vai smēķēšanas ierobežošana ir vai nav demokrātijas ierobežošana? Smēķētāji, protams, bļauj vai vismaz agrāk bļāva, ka aizliedzot pīpēt sabiedriskās vietās, tiks grauta ekonomika, pazudīs krodziņi. Vai tagad krogi ir ciet?
Smēķēšanai ar zombēšanu ir tiešs sakars. Kā izbijis smēķētājs, kurš aktīvi pīpējis 13 gadus, varu teikt, ka nemaz tik viegli nav iesākt pīpēt, jo iesācējam dūmi ir kodīgi, pretīgi, pēc dažām cigaretēm kļuva slikti, ka arī mute pretīgi smirdēja. Skolas laikā smēķēšana bija modes lieta un katram pusaudzim bija pienākums pamēģināt, pretējā gadījumā nebiji savējais. Cits pamēģināja vienreiz, cits daudzas reizes un kļuva atkarīgs. Nikotīns izraisa tikpat lielu atkarību kā heroīns. Arī filmu industrija, cigarešu pieejamība tikai veicina to. Ja vēl redzi, ka visapkārt visi to dara, tad kāpēc pašam to nedarīt? Visvairāk gan šajā smēķēšanas kultā tracina tas, ka cigaretes sauc par tabakas izstrādājumiem. Nu nav tur ne smakas no tabakas, jo tās sastāv no sasmalcināta papīra, kas piesūcināts ar nikotīnu un darvu (naftas produkts). Tie kas pīpējuši cigārus zina, ka to dūmi ir pavisam savādāki, jo tie tiešām ir veidoti no tabakas. Pats par sevi saprotams, ka nekādi dūmi nav veselīgi un plaušas kvēpināt ir bezjēdzīgi, toties veselības nozarei patīk to visu sabāzt vienā maisā. Nu kā var būt darvas papīrs būt viens un tas pats, kas tabaka? Arī tā epopeja ar marihuānu ir tāda pati, jo ilgāku laiku visādi spaisi, kas pēc būtības ir dažādu ķīmisku vielu kokteilis bija legālāki nekā marihuāna, no kuras neviens nav nosprādzis. Tā arī ir sava veida zombēšana, jo sintētiskos mēslus ir daudz vienkāršāk un lētāk saražot, turklāt to var darīt jebkur. Jebkurā gadījumā visas narkotiskās vielas nekādu labumu nedod, notrulina smadzenes un čakarē organismu.
Arī alkohols un citas atkarības ir zombēšanas sekas, jo taču ir stilīgi noteiktā sabiedrībā nodzerties, gulēt grāvī vai pie poda un pilnīgā pālī ālēties. Alkoholam gan nav tik ļoti liela atkarība kā citām narkotiskām vielām, bet tā pieejamība, tradīcijas ilgstošā posmā nodara ļoti lielu postu. Tagad aktīvi notiek cīņa ar dzērājšoferiem, bet kāda jēga sodiem un cietiem spaidu veidiem, ja cilvēks ir atkarīgs un nekontrolē to, ko dara? Visi atkarīgie praktiski nekontrolē savu dzīvi, jo viss dzīves ritms tam pakļauts. Normāls cilvēks neies zagt, lai varētu nopirkt savu kārtējo devu, jo nav notrulināts prāts un gandrīz vienmēr ieslēdzas veselais saprāts. Tāpat alkoholiķi attaisno savu rīcību reibuma stāvoklī, ķipa, ja esmu šmigā, varu darīt ko gribu pretēji pieņemtajām sabiedrības normām. Diemžēl sabiedrība arī šādu pozīciju uztur un noziegumus reibumā joprojām neuzskata par vainu pastiprinošu faktu.
Tagad parunāsim par citiem zombēšanas veidiem. Paralēli reliģijām, kas tagad vēl papildus izplūst dažādu sektu virzienā, ir vēl visādi citādi kulti. Tagad modernākais ir parpalu kults, ka tev jāpērk viss, kas tagad ir modē. Respektīvi, jāvelk šmotkas, kas tagad aktuālas, jāseko līdz jaunāko mobilo telefonu tirgum un jābūt nepārtraukti uz viļņa, lai neizskatītos pēc nūģa. No vienas puses, skaisti, ka tehnoloģijas attīstās, dzīve kļuvusi ērtāka un internets atrisina kaudzi problēmu. No otras puses, reklāmas apjoms, ka katru dienu parādās ik uz soļa ir daudzkāršojies. Jebkur, kur pagriez savu pakaļu, ieraugi reklāmu tādam vai citādam produktam. Un pats dīvainākais, ka tas ļoti labi darbojas. Lielveikalos praktiski nonāk tikai reklāmprodukti, jo visi zina, ka logus jātīra ar Ajax, bet pods būs tīrs tikai ar Tiret, bet Bonux ir ideālais lētais veļas pulveris. Arī bez Actimel nemaz diena nav iedomājama.
Reklāma praktiski kontrolē visu moderno sabiedrību, respektīvi, jo vairāk naudas reklamētājam, jo vairāk mazāka citu produktu dažādība. Ja gribas, dzert, tad tradicionāli dzeram dažādus minerālūdeņus, kas atkal sola visādus brīnumus, lai gan krāna ūdens satur tieši to pašus minerālus. Ja agrāk reklāmu citadele bija TV, tagad tagad jau internets ir paņēmis stafetes kociņu. Pats par sevi saprotams, ka nekas nav bezmaksas un par jebkuru derīgu saturu kāds maksā. Arī infrastruktūra maksā un programmētāju armiju, kas visu to administrē, kādam ir jāsedz. Bez reklāmas finansējuma šī industrija nevarētu pastāvēt.
Cits stāsts, kā reklāma ietekmē industrijas kvalitāti. Konkrēti TV kvalitāte ar gadiem ir tikai kritusies - lēti neskaitāmi šovi, kas vairumā gadījumā ieturēti amerikāņu tradīcijās, kur primitīvisms un idiņu klubiņi ir modē. Domājams, ka daudzi pamanījuši, ka visas tās peripetijas ar MTG iegādājoties praktiski visus privātos TV kanālus, ir arī ietekmējuši to saturu. Kur ir tā apsolītā kvalitāte? Vai Ugunsgrēks ir tas kultūras pienesums? Vai neskaitāmie dziedošie šovi ir tas, ko vēlas redzēt skatītāji? Visu pārējo praktiski aizpilda 1000 reizes redzētas filmas un 1/2 reklāmlaiks. Populārzinātniska, izglītojoša satura praktiski nav. Skatoties LTV vismaz ir iespēja palikt par cilvēku nevis fanojošu dārzeni, kas dirnēs dienu un vakaru pie kastes. Visbēdīgākais visā šajā, ka bērniem veidotais saturs sastāv no degradējošām un agresīvām multenēm kā pokemoni un citi monstri.
Arī spēļu industrija ir krietni progresējusi, kur modē ir visādi izsitēji, šaušanas. Un tad brīnamies, ka rodas visādi Zikovi un katru dienu ASV kāds nelīdzsvarots šaudās pa skolām un citām publiskām vietām. Ja agrāk topā bija galda spēles, kārtis, tetri un citi miermīlīgi spēļu veidi, kas tiešām kaut kādā mērā ļaut atpūsties un veicina smadzeņu darbību, tad kādu pienesumu dod Counter Strike? Tas viss vēl neskaitot to bezjēdzīgi nosisto laiku un citām problēmām, kas rodas no ilgstošas sēdēšanas. Spēļu lobijs arī diezgan spēcīgs, it sevišķi gados mazākajiem, kuriem topā Angry Birds un citi ķēmi. Daudzi teiks, ka ir taču daudzveidība, var izvēlēties ko spēlēt, bet jebkura spēle maksā naudu, kas atkal kādam ir jānopelna. Kas atkal veido apburto modernās sabiedrības loku.
Ir vēl viens jaudīgs smadzeņu skalošanas veids, tiek veicināts un attīstīts pēdējo gadsimtu, ir dažādas propagandas, kur vienmēr priekšplānā ir iedomāts ienaidnieks, pret kuru jācīnās. Padomju laikā kapitālisms ar visiem kulakiem bija visas padomijas bieds. Tagad bieds numur viens ir teroristi, kas īpaši tika izcelts no 2001.g. 11. septembra. Nevienam nav jāskaidro, kas tajā datumā notika, bet neatbildētu jautājumu arī pietiekami daudz. Likumsakarīgi saradušies visādi konspirāciju teoriju bīdītāji, kas piedāvā savu alternatīvo un pareizo "tuftu" ar mistiskiem pierādījumiem un faktiem. Īstenībā patiesība ir tāda, ka melo visi lielākā vai mazākā mērā. Nu iebaroja sabiedrībai, ka teroristi no Irākas atlidoja uz ASV un izraisīja haosu, bet reāli ieroču ražotājiem radās labs plāns kā attīstīt savu preču noietu. Jebkurš kariņš ieroču biznesmeņiem ir medusmaize, jo to legāli finansē valstis ar visiem nodokļu maksātājiem. Nu skaisti ASV iedzīvotāji nosponsorēja Bin Lādena ķeršanas realitātes šovu daudzu gadu garumā. Diemžēl Eiropas valstis arī pavilkās šim te balagānam līdz. Arī nav sakritība, ka karo tur, kur ir ko paņemt un ne nejauši kariņi notiek naftas ieguves valstīs, jo nafta nozīmē neizmērojamu bagātību. Karš ir viens liels bizness, kuru maskē aiz propagandas lozungiem un ietekmīgi cilvēki bīda savas intereses. Arī tagad Ukraina ir stāsts, kura pamatā ir vara un ietekme Melnās jūras reģionā ar bagātīgiem dabas resursiem.
Tas kas, vairāk attiecas uz mums, ir nacionālais jautājums, kas kā korķis kaklā jau sēž pēdējos 20 gadus. Mūsu propagandisti, ieskaitot, Krievijas finansētās organizācijas nodarbojas ar tautu sarīdīšanu savā starpā. No otras puses ir nacionālisti ar dažādām vājprātīgām idejām. Vienmēr multinacionālā sabiedrībā ir bijušas problēmas, bet kopumā globālu problēmu nav. Krievi ar latviešiem un citām tautībām lieliski sadzīvojuši savā starpā. Diemžēl valsts atjaunošanas procesā radās tādi nepilsoņi, kuru skaits ir diezgan paliels ap 280 tūkstošiem. Var saprast, kāpēc šo jautājumu negrib atrisināt, jo ne nacionālistiem, ne krievu propagandistiem nav izdevīga saticīga sabiedrība, turklāt krievijas lobiji darbojas daudz spēcīgāk uz krieviski runājošo sabiedrības daļu, jo informācijas saturs praktiski tiek importēts no Krievijas mēdiju telpas. Tamdēļ tā saucamo nelojālo pilsoņu skaits ir un būs vēl ilgi aktuāls, lai gan nelojālie pilsoņi ir tie, kas staigā ikdienā Adidas treniņbiksēs un visādas Ždanokas, Gīrsi, Rubiki, Lindermaņi, kam maksā par to, lai valstī veidotu haosu. Savukārt nacionāļi ar savu pārspīlēto nacionālismu rada acīmredzamu saspīlējumu.
Par politisko zombēšanu varētu gari rakstīt, bet jēgas nebūtu nekādas. Visi zina, ka pirms vēlēšanām liels vairums lozungu ir fufelis, jo normāliem cilvēkiem pa lielam nav vēlme līst iekšā čūsku midzenī un tikt nomētātam ar dubļiem no tautas puses atceroties klasiku par tiem 100 gudrajiem. Arī politiskā vide un valsts iestādes nav tendētas uz gudru cilvēku piesaistīšanu.
Vēl sava veida zombēšana ir cilvēku iesaistīšana dažādās piramīdās, kur sola zelta kalnus. Ir novērots, ka cilvēki kāpj atkal un atkal uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem iesaistoties visādos MMM, klikšķināšanas biznesos, FitLine, Herbalife utt., kur bagāti paliek tikai to funkcionāri. Interesantākais, ka sazombētie cilvēki gandrīz identiski runā, izturas, rīkojās. Nav pat svarīgi ar ko runā - ar Kirby putekļu sūcēju tirgoni vai kādas sektas locekli. Acīmredzot visiem šiem te zombēšanais veidiem pamats ir viens. Turklāt par zombijiem kļūst parasti cilvēki nevis kaut kaut kādi reliģiski fanāti. Pa lielam to portrets skaidrs - nestabila psihe, nav noteiktas intereses, viegli pakļaujas spiedienam.
Kādu laiciņu atpakaļ treknajos gados bija tāda Līderisma akadēmija, kur pat maksāja naudu par smadzeņu skalošanu, lai ķipa kļūtu labāki, attīstītu sevī līdera talantu. Kas no tā visa iznāca? Daudziem, ar vāju psihi bija jāārstējas trakonamā. Citiem apgarotiem personāžiem nācās aplauzt ragus, ka dzīvē nav viss tik ideāli un ar ticību sev vien ir par maz, vēl vajag arī varēšana, jo urbt plāno galdiņu var tie, kam ir galvā smadzenes un prot tās izmantot.
Vēl jau ir visādi citādi zombēšanas veidi, piemēram, darba vidē, kur valda mistiski standarti, parašas, tradīcijas, kas dažkārt cilvēku padara par darba vergu un visa dzīve pakārtota darbam. It sevišķi to var novērot korporatīvā darba vidē, virzība pa karjeras kāpnēm strikti noteikta. Nav runa par to, kādi darba apstākļi nodrošināti, bet to, ka darbinieks tiek iesaistīts ārpusdarba dzīvē. It kā jau ir labi, ja cilvēki ir lojāli savam darbam un darba vietai, bet tas kļūst par dzīvesveidu, tas var liecināt par zināma veida atkarību, kas neveicina profesionālo iemaņu attīstību, kas pēc tam var būt graujoši zaudējot darbu. Arī korporatīvās vērtības bieži vien tiek mākslīgi idealizētās. Kaut vai piemēram, neskaitāmi personību attīstošie kursi un mārketinga sviesti ir domāti, lai aizmālētu acis un visi dziedātu vienā korī vienotu meldiņu. It kā jau attīstība ir laba lieta, bet kultivēt mākslu, lai varētu ar putām uz lūpām klāstīt pilnīgu sviestu, lai pārdotu bezjēdzīgas lietas, ir degradējoši pašam cilvēkam.
Nobeigumam varētu ieteikt sākt domāt līdz tam, ko tu dari, kāpēc dari un kāds tam visam mērķis. Nav jēgas dzīties pakaļ neeksistējošiem ideāliem.
