Siltās grīdas pieslēgšana apkurei

Jau labu laiciņu prātu nomocīja doma, ka siltā grīda vannas istabā kopš apkures sistēmas izveides īsti tā nav funkcionējusi un beidzot nolēmu pieķerties šim jautājumam klāt pa nopietnam. Lielākā kļūda bija tā, ka termoregulators nez kādēļ bija novietots katlu telpā un īsti nepildīja savu funkciju. Arī sūknis īsti nevarēja darboties, jo termovārstam aizveroties sūknis sāka rūkt un sūknis vārījās savā sulā un stipri vibrēja.

Lai kaut cik viss tas darbotos, tikai izmantots risinājums caur pakaļu, ietinot termoregulatoru vatē ar izslēgtu sūkni. Šim variantam gan bija liels mīnuss, ka siltā grīda sāka sildīt tā pa īstam pie -10 grādiem un arī siltums ar kopējās sistēmas plūsmu maksimums spēja pusi no telpas sasildīt, jo pie lielas platības un mazas plūsmas grīda ļoti ātri atdzesē siltumnesēju. Bez siltinājuma varēja izbaudīt īstu Taškentu :)

Konsultējoties ar senu draugu, kas ņemās ar siltumtehniku, tika ieteikts ESBE VTA 320 termostatiskā jaucējvārsts, kas notur konstantu temperatūru robežās 20-43 grādi, kas tiek uzregulēta. Kā jau īsti zviedru ražojumi ESBE produkcija nav no lētākajām. Atradu shēmu, kas varētu atbilst esošai apkures sistēmai, kas sastāv no sūkņa, pretvārsta un vārsta un termometra, lai varētu saprast, cik un ko daudz jāregulē.  Idejiski šādam variantam ir jāuztur konstantu temperatūru sistēmā un vienmērīgi sildīt.

Shēma jau izskatās vienkārša, bet kompaktā variantā prasīja vismaz nedēļu plānošanu un modelēšanu, lai nopirktu pareizās pārejas un visus nepieciešamos līkumus. Arī tad jau paspēju nošaut greizi :) Te galds pirms uzstādīšanas. Tur gan šis tas ir lieks un katram gadījumam izvilti visi krājumi, jo ne pirmo reizi pēdējo gadu laikā ir darīšana ar dažādiem santehnikas uzlabojumiem.

Tad nu pēc pusi dienas ņemšanās sanāca šāds rezultāts. Droši vien kādam ienāks prātā, kāpēc vajag cilpu, bet tas tamdēļ darīts, lai varētu savienot pēdējās trubiņas, jo to mazo 90 grādu līkumu nevar tā vienkārši savienot. Laiks rādīs, kā visa būšanas darbosies un vai nevajadzēs kādas papildus korekcijas.

Termometru vajag shēmā obligāti, jo tam jaucējvārstam skala ir pavisam primitīva - 1-5. Tālāk var pats zīlēt, kas kuram ciparam atbilst. Tā kā grīdai silšanas inerce ir lēna, pieregulēšana var aizņemt daudz laika, jo tas nav radiators, kam var pielikt roku. 

Ja runā par izmantotajiem materiāliem, tad pārsvarā dodu priekšroku baltajām 16mm ar plastmasu apvilktajām trubiņām, jo tās ērti var sagriezt, ir daudz un dažādas pārejas. Ērtībai gan var nopirkt speciālās šķēres, kas precīzi veido 90 grādu griezumu. Ieteiktu izvairīties 90 grādu pārejām no 16mm uz 1/2", jo tās ir grūti pievilkt un vairākas reizes uzkāpis uz grābekļa, ka šīs pārejas sākušas tecēt. 

Arī pakulu izmantošana blīvēšanai stipri palielina sistēmas stabilitāti salīdzinot ar balto teflona lenti, jo savienojumus drīkst kustināt un nav vajadzības pārtīt. Tikai jāuzmanās, lai kārta nav uzlikta par biezu un var diezgan viegli var salauzt plānākus savienojumus. Sākumā var šķirst baigā ķēpāšanās, bet vajag tikai piešauties un lieta aiziet. 

Personiski kaut kā negribās ņemties ar metināšanu vai lodēšanu, tāpēc vara vai plastmasas caurules minimāli izmantoju. 

Turpinājums par gāzi un gāzes iekārtu

Tātad ir kāds laiciņš pagājis, kopš braucu ar gāzi un radušies papildus secinājumi kopš pēdējā raksta.

Kopumā viedoklis iespaids ir pozitīvs un finanšu ziņā iekārtā jau mazāk kā gada laikā ir atmaksājusies, lai arī dažiem tas liekas pārāk neticami. Tie dažādie taupības kalkulatori uz gāzi aptuveni arī rāda patiesos ciparus. Manā gadījumā par labu spēlēja gāzes cena, kas vienu laiku bija pat tīri laba un dažus mēnešus varēju saīsināt. Arī vidējais nobraukums 1500 km/mēn arī sastāda 8-9 mēnešus, kad iekārta atmaksājas atkarībā no cenām un citiem faktoriem.

Re kur grafiks, kas parāda, kā 9 mēnešu laikā cipari ir staigājuši. Tagadējais augusta pīķis pēc degvielas tirgotāju skaidrojuma esot saistīts ar ikgadējām apkopēm, kad tiek samazināti ražošanas apjomi. Teorētiski ir vieta spekulācijām saistībā ar nemieriem Ukrainā. Salīdzinoši benzīna cena turas ap 1.3 EUR/l.

Auto gāzes cenu svārstības

Jūlijā bija pirmā gāzes apkope, kas paredzēta ik pēc 10'000 km. Pirms tam pie lielākiem apgriezieniem reduktors grabēja un to garantijas ietvaros nomainīja. Pati apkope maksāja, ja pareizi atminos - 25 EUR. Arī tika konstatēts, ka gāzes filtrs ir stipri aizsērējis un ieteicams nomainīt gāzes operatoru. Tas gan neliekas īpaši reāli, jo gāzes tanki ir tur, kur viņi ir un tupēt sastrēgumā, lai nonāktu pie "tīrākā" tanka, nebūs prātīgi. Arī pietiek vienreiz ieliet sliktu degvielu un filtrs ciet.

Kā teica, tad aizsērējoša filtra pirmā pazīme ir zūdoša jauda. Es gan paskatījos, ka tas filtrs nemaz tik dārgi nemaksā un pati nomaiņa nemaz nav tik sarežģīta. Braukt n tūkstošus līdz apkopei ar nīkuli arī nav aršana. Tikai jāatrod, kur tādu var izrakt. Reiz kaut kādā internetbodē tādu manīju ap 10 EUR.

Pēc pēdējās apkopes tika veikta gāzes vadības pārregulācija un kopš tā brīža benzīna patēriņš būtiski samazinājās. Laiks no iedarbināšanas līdz gāzes pārslēgšanai tagad nav 5-7km, bet jau dažas minūtes. Kā var redzēt tabuliņā, vasaras mēnešos benzīns vispār nav liets. Protams, paliekot aukstākam patēriņš atkal augs, bet ne tādos apjomos, kā tas bija iepriekš.

Kopējā izmaksas ar vidējo patēriņu 11.21L uz 100km priekš diezgan neekonomiska V6 2.6L motora ir 8.65 EUR uz 100 km ar nelielu tendenci uz leju.  Arī vidējais mēneša cipars uz degvielu nostabilizējās uz 125 EUR (iepriekš ar benzīnu virs 200 EUR) uz 1500 km, kas ir objektīvāks un tuvāks realitātei.

Attiecībā uz gāzes smakām, kas tradicionāli ir visu gāzes nīdēju bieds, nesanāk iepriecināt. Pēdējā apkopē trubiņu savienojumus nedaudz pieskrūvēja, kad bija liels progresss, ka pie pārslēgšanās uz gāzi vairs salonā nepūš gāzi. Kopumā ļoti nedaudz var šad tad just, pie radiatora, kur kaut kur vēl nedaudz ir noplūde, kas stāvot sastrēgumā nedaudz arī salonā parādās.

Tie kas nezina, propānam-butānam pašam nav smakas un to veido nekaitīgā speciālā piedeva, lai pie minimālās noplūdes var sajust.

Visādi citādi esmu jau apradis un man īpaši netraucē :) Jāsaka, ka gāze nemaz nav tik kaitīga salīdzinot ar tiem melnajiem kancerogēniem dīzeļa dūmiem, par kuriem neviens nerunā un negrib runāt.

Novusa galda virsmas atjaunošana

Nesen dabūju senu novusa galdu, kas,  iespējams, ražots laikos, kad vēl es nebiju nācis šajā pasaulē.

Vēl kulītes piestiprinātas ar vecām knopkām :)

Galds bija stāvējis daudzus gadus pagrabā. Mitruma un arī laika zoba ietekmē laka bija saplaisājusi un virsma bija pavisam raupja. Lieki piebilst, ka ar šādu galdu paspēlēt ir kaut ko grūti, ja ar visu spēku pat atsitienu grūti paveikt. Tā kā galds gluži lietū nav stāvējis, tad saplāksnis vēl bija pavisam vesels, izņemt vienu robu, kas kaut kad pārkrāmējot ticis uzsists.

Galds pēc otrreizējas lakošanas.

Tad nu ķēros pie darba. Sākumā bija ašā ideja, ka varētu optimizēt vecās lakas noņemšanu un slīpēšanu izmantojot urbi un slīpripu, kas visu procesu paildzināja par vairākiem vakariem. Pie lielākiem apgriezieniem laka sakusa pikučos un piecepās pie smilšpapīra un galda virsmas. Pēc tam nācās to visu ilgi un dikti lēnām slīpēt, jo sakususi laka ļoti draņķīgi slīpējas. Vislabākais ir paņemt parastos P160- P300 slīpklučus un lēnām pulēt. Iespējams, ka ar kādiem instrumentiem būtu labāks rezultāts, bet viena galda dēļ negribējās pirkt slīpmašīnu. Toties bija ko darīt vairākus vakarus ziņu laikā vai pie filmas :)

Pēc tam sekoja cikls aizlāpot ciet virsmā radīto defektu.  Diemžēl lakotām virsmas nevar noslēpt labojumus. Paņēmu Depo visparastāko koka špakteli, kas vistuvāk bija saplākšņa tonim - osis, noslīpēju un varēja sākt ķerties pie lakošanas.

Lai virsma būtu pietiekami gluda un izturīga, to jālako vismaz 3 reizes. Klausot speciālistu padomiem iegādājos divkomponentu laku parketam ar skābes cietinātāju, kas nodrošina maksimālu virsmas cietību jeb nodilumizturību, kā arī šādu lakotu virsmu var slīpēt pēc nožūšanas.  Jāsaka, ka šādu laku nevar iegādāties Depo un nācās doties uz kādu no Rīgas Laku un Krāsas rūpnīcas veikaliem. Protams, mazāk par 3L šādu laku neviens netirgo, jo tā kā nekā paredzēta parketiem.

Tiem, kas nav saskārušies ar šo laku, tad lakai jāpiejauc klāt 8% skābes cietinātāju un pēc pusstundas laka gatava lietošanai, turklāt to jāizlieto 8h laikā. Tad priekš galda vesela 1 m2 apmērā izmantojot mērtrauku un šprici saveidoju maisījumu no 100 ml un 8ml cietinātāja. Cietinātājs uz dažādu skābju bāzes palielina lakas cietību. Jāievēro, ka cietinātāju nedrīkst pievienot par daudz, pretējā gadījumā laka pēc nožūšanas saplaisās.

Ņemot vērā, ka laka ārkārtīgi smird, kož kaklā un degunā, tad to nevar nekādā gadījumā lietot slēgtā telpā bez atbilstoša ekipējuma. Vēl eksistē citu laku ražojumi, kas nav tik iftīgi, kuras lieto galdnieki.

Pēc lakošanas un diennakts gaidīšanas katru reizi slīpēju ar slīpkluci, lai virsmu padarītu gludāku un visus krāsošanas defektus nogludinātu. Vislabākais ir krāsot ar smidzināšanas metodi, bet retam mājās ir vajadzīgais komplekts ar kompresoru un pistoli. Vēl arī papildus problēma ir atbilstošas telpas izvēle, jo pēc vienas lakošanas un garāžas turēšanas vaļā bija nosēdušies putekļi, kurus vajadzēja izpulēt. Labi, ka novusa galda virsmai nav jābūt ideāli spīdīgai un līdz ar to nav jāiespringst uz ideāliem krāsošanas apstākļiem.  Tā nu 3 vakaros viss process bija jāatkārto, līdz varēja nonākt līdz fināla stadijai.

Pēc trešās lakošanas un nožūšanas papildus slīpklucim pulēju ar P2000 smalkāko pieejamo smilšpapīru, lai virsma būtu maksimāli gluda.

Tad nu rezultāts bija ļoti labs un slīdamība bija izcila pat ar parasto kartupeļu cieti.  Man gan aizdomas, ka citi novusa galdi arī pēc gadiem nedaudz jāuzfrišina, lai nebūtu jāmeklē nu jau aizliegtā borskābe. Biju nopircis Elkor Sport kaut kādu uz vasku bāzēto slīdamības "aizvietotāju", bet viņam ir viena problēma - tas labi slīd tikai pēc iesmērēšanas, bet nākamā dienā salīp un līdz ar to katru reizi jānodarbojas ar intensīvu galda pulēšanu pirms spēles. Labums gan tāds, ka nav ierastie putekļi uz kauliņiem, kas sabirst kulītēs un piegāna māju.

Vēl viens ieteikums - netaupiet lakošanai uz otām un izvairieties no tādām, kam sari nāk laukā. Tradicionāli tās ir otas, kas tirgojas zem 1 EUR. Laka pastiprināti žūst un jau krāsošanas laikā ir stipri lipīga un rauj ārā sarus. Piemēram, šāds sūds tikai sačakarēs darbu un nāksies slīpēt ārā piekaltušus saru defektus.

Var, protams nečakarēties un nopirkt jaunu un svaigu galdu pa 70 EUR, bet priekš mājas paspēlēšanas neprofesionālā līmenī pietiks arī vecs galds, kuru būtu žēl izmest laukā.

Tagad tikai atliek tikai spēlēt un vēlreiz spēlēt :) Pēc lakošanas un slīpēšanas vēl kādas dienas paturiet laukā galdu, jo tas diezgan smird.

Uzlabota komposta kaste

Tātad sabrieda vajadzība pēc komposta kastes, kur varētu bērt nopļauto zāli, izravētās nezāles un pārtikas pārpalikumus, kuri lieliski dabā sadalās. Sākumā ievācoties tika iepirkta šāda plastmasas komposta, kaste, kurai pēc vienas ziemas vējš norāva vāku, tā krietni deformējās un vāks turējās tikai ar ķieģeli uz tā. Tā arī kļuva par mazu, lai kaut ko nopietnāku varētu sabērt, piemēram, norakto velēnu.

Tad nu izdomāju, ka vajag pietiekami lielu kasti, kura būtu ar pietiekami lielu rezervi. Turklāt tai bija jābūt ar divdaļīgai, lai pārmijus var kompostēt pērno kompostu tā vietā, lai lietotu divas kastes katrā zemes pleķa stūrī. Bez tam komposta kastei vajadzēja vāku, jo vārnām ļoti patīk vilkt ārā to saturu un izmētāt pa visu sētu. Joprojām uz jumta mētājās olu čaumalas :)Tā kā mājās ir mazi suņi, tad viņi ļoti labi uzlasa visu izmētāto, kas savukārt nenāk par labu viņu veselībai. Arī kaste nevarēja būt ar caurumiem, kur var iebāzt degunu un ķeksēt pārpalikumus. Lai vāku būtu vieglāk atvērt, to bija paredzēts taisīt divviru. Rezultātā kasti nebija vienā dienā uztaisāma.

Bija mēģinājums sarunāt kādu no koceniekiem, lai uztaisa pielāgotu kasti, bet acīmredzot, visi ir aizņemti savos darbos un negrib krāmēties ar tādiem sīkumiem. Nācās taisīt pašam.

Liels paldies kaimiņam, kurš piedāvāja dēļus kā izejmateriālu. Tā kā kompostam nebija svarīgi dēļu kvalitāte, tad tie varēja būt šķībi, ar nomalēm. Tā kā dēļi bija 20mm biezi, tad arī pati kaste tika ieplānota maksimāli ietilpīga.  

Tā nu sāku ar dēļu garināšanu. Jāsaka gan, ka tika speciāli iepirkts "lobziks" jeb figūrzāģis, kas gan šai vajadzībai īsti nav piemērots, jo ar to taisni nozāģēt ir diezgan pagrūti, bet ripzāģim man nebija darba galda, bet leņkzāģim pietrūkst budžets. Bet izmantojot palīgrīkus kā vecu galda virsmu + mērkoks, var izlīdzēties. 

Tad nu sākās lielais mērīšanas un zāģēšanas process. Tā tikai izskatās vienkārši un ātri, bet aizņēma vairākus vakarus. 

Kad visi dēļi bija sagarināti, varēja sākt likt kopā. Garināšanas process gan ieilga, jo nācās no esošiem dēļiem izmeklēt tos fragmentus, lai pēc iespējas labāk tas viss izskatītos.

Vēl pirms pirms likšanas kopā vajadzēja noņemt mizu, jo tā ir laba vide visādiem kustoņiem. 

 Protams, ir visādi specializēti instrumenti, ar ko noņemt mizu, bet lētais variants ir šitāds. 

Protams, ja ir vēlme šādus kustoņus audzēt, tad mizu var neņemt nost :)

 Sākumā tika izveidoti sāni, kas kalpotu par karkasu visai konstrukcijai.

Pēc tam vajadzēja iesaistīt papildspēkus, lai varētu veidot pašu konstrukciju, jo viens pats īsti nevar noturēt šādu būdu. Pēc pieredzes, ieteiktu likt kopā pašu kasti paredzētajā vietā, lai nebūtu jādomā varianti kā viņu aiztransportēt uz vajadzīgo vietu. Šis variants bija izvēlēts, salikšanai vajag līmeni, bet pļavā to pagrūtāk nodrošināt.

Tad galu galā kaste tika salikta. Arī leņķi "uz aci" tiek piemeklētu. Vispār ļoti noderētu leņķmērs, lai nesanāktu rombs, lai arī nedaudz uz to vilka un vajadzīgā vietā nedaudz tika "pielocīta".

 Pēc tam kasti novietoju paredzētā vietā, ievietoju šķērssienu un nokrāsoju.

Krāsoju ar veco labo Pinotex, kas bija palicis pāri no žoga krāsošanas un nodrošina aizsardzību gan pret mošķiem, gan pret sūnām. Jāsaka, ka pēc ilgas stāvēšanas tonis palicis galīgi blāvs, līdz ar to šito mantu labāk ilgi neglabāt. 

Kastes vāka izgatavošana sanāca tikpat ilgi kā visa pārējā konstrukcija, jo nācās tos saskrūvēt kopā ar plānākiem dēļiem, kas bija palikuši pāri no izdemulētām paletēm.  

Jāsaka, ka nolaidu nedaudz šķībi (vairākkārt) ar to, ka vāks bija paredzēts likt pāri un šķērsdēļus nācās apzāģēt ar fuksīti, lai kasti varētu pilnībā aizvērt.

Pēc tam vākus nokrāsoju (vajadzēja krāsot pēc zāģēšanas) un pārzāģēju uz pusēm, lai varētu vērt katru daļu atsevišķi. 

Pēc tam piestiprināju lielās eņģes.

Galu galā sanāca 2.5 x 1.2 x 0.9 m kaste, kas uz kaimiņu kompostu fona izskatās milzīga. 

Ko var darīt savādāk?

- Dēļus vajadzētu izvēlēties šaurākus, jo mitruma ietekmē platākie dēļi saliecās dažas skrūves pārraujot. 

- Skrūvju vietā var lietot naglas, kas sanāk lētāk. Cita lieta, ka kļūdu gadījumā skrūvju defektus var ātrāk labot nekā izraut naglas. 

- Kasti taisīt mazāku. Tāda kaste priekš 1200 m2 ir nedaudz par lielu. Pietiktu arī 2.0 x 1.0 x 0.7 m, lai salīstu iekšā viss nopļautais mauriņš un citas drazas.

- Kastei izvēlēties impregnētus materiālus. Tad kaste stāvēs vēl ilgāk. Diemžēl to izvēle un izmēri bieži vien ir tādi kādi ir un ne kurā katrā vietā tos var dabūt.

Protams, var taisīt vai nopirkt vienkāršākas kompostu kastes, kuras ātri demontējamas, ja vien apstākļi to ļauj. Piemēram, šādas gatavas un nečakarēties. 

Paralēli notiek terases remonts un šis process pagaidām ir tikai pusē. Bet par to citreiz.

Karoga turētājs

Beidzot šo nedēļu sākās ilgi gaidītais atvaļinājums. Tā ietvaros arī realizēju dažādas lietderīgas mājsaimniecības idejas.

Sāku ar karoga turētāju. Grūti saprast, kādiem laika apstākļiem šāds karoga turētājs ar tam paredzēto 4mm skrūvi, bet man (arī kaimiņam) karoga turētājs izģērbās pēdējā vētrā, 4. maijā - skrūves nolūza un dībeļi tika izrauti ārā no sienas. Tad nu nolēmu šim pasākumam pielikt treknu punktu ar lielu rezervi. Izurbu 10mm caurumus turētājā un betona sienā 16mm caurumus kārtīgiem dībeļiem. Grūtākais šajā pasākumā bija izurbt ķieģelī atbilstošu caurumu.

Tagad pat karāties var šādā konstrukcijā :)

Par noliktajām atslēgām

Tuvojas vēlēšanas un atkal populisms iet uz pillu klapi. Tagad jaunais trends ir nolikto atslēgu principa bīdīšana. No vienas puses skaisti, paņem kredītu, rodas sūdi, atdod hāti, pacel cepuri un dzīvo laimīgs tālāk. Ja runa par banku atsavinātām būdām, tad vēl varētu šādam principam piekrist. Bet, ja būda tiek pirkta no kārtējā spekulanta, kurš iesmērējis lētticīgam kredītņēmējam kaķi maisā, tad pēc atslēgu nolikšanas ne jau pie spekulanta atgriezīsies īpašums, bet nonāks bankas īpašumā. Daudz tiek tiražēts viedoklis, ka bankas tādā veidā uzvārās - pa lēto savāc īpašumus, uzliek procentus un rullē gurķi. Patiesībā nekāds navars tur nesanāk, jo jebkurš īpašums atrodas tirgus situācijā un diez vai nākamie pircēji ar naudas maisu stāvēs pie bankas durvīm, lai pirktu hāti ar uzcenojumu. Arī purčika vai zoļika dzīvokļus tā īsti nevienam nevajag.

Pa lielam bankas iegādājas dzīvokļus izsolēs, kur var piedalīties jebkurš, tikai ja vien ir ķešā skanošais, par ko samaksāt. Protams, ir jārēķinās, ka pērkot par puscenu, tu pērc kaķi maisā un nav zināms, vai kārtējā izdevīgā hāte nav ar pensionāru komplektā, kas tur vēl dzīvos tuvākos 30 gadus vai būdā palikušas tikai plikas sienas, jo atslēgu nolicējs arī pie reizes nolicis visu, kas tur bijis vērtīgs. Dažkārt pat jumtu, logus un pat lietots atejas pods kaut kur noderēja. Pirms izsoles nav iespēju aiziet un pačekot, kādā stāvoklī ir nākamais pirkums.

Tātad, kam tad pēc būtības tas likums domāts - trekno gadu spekulantiem vai vientiešiem, kuri cerēja uz 50 laimīgiem gadiem un garantētu milzu algu. Toties potenciālie kredītņēmēji dabūs to lielo prieku palielinātas pirmās iemaksas izskatā, kas dabā no tagadējiem 10-15% hātēm un 20-25% padomju ūķiem, palielināsies vismaz par par 5-10%, lai banka nodrošinātos pret visiem riskiem, lai kredītņēmējam pārietu vēlme nolikt atslēgas.  Diez vai kredītu izsniegšanas nosacījumi ar jauno likumu kaut kādā veidā tiks mīkstināti. Tie, kas ir ņēmuši pēckrīzes gados hipotekāros kredītus, visi ka viens apgalvos, ka bankas sen vairs nedāļā naudu ar vieglu prātu. Arī spekulanta uzpūsto cenu nākas pircējam segt, jo pirms pirkšanas jebkuram īpašumam tiek veikts novērtējums un banka noteikti nedos kredītu 100k euro 3-istabu pritonam purčikā sedzot 90%.

Tas ko, ir jāuzlabo, lai šie īpašumu vērtētāji vērtētu objektīvi pēc reālām īpašuma cenām un lai atnākot treknajiem gadiem 2, īpašums netiktu novērtēts pēc "vidējās cenas".

Es jau vienam no nolikto atslēgu principa bīdītājiem uzrakstīju komentāru, bet, acīmredzot, dažkārt ir vieglāk izlikties par beigtu zivi. 

http://elksnins.lv/bankieru-sagrabts-kilnieks-nolikto-atslegu-princips/

Pēc manām domām, pēc vēlēšanām šitais balagāns nozudīs tikpat ātri, cik aizsācies. Varbūt vēl kaut kad iznirs, kad vajadzēs pamest kaulu potenciāliem vēlētājiem. 

P.S. Nestrādāju NĪ jomā vai bankā, nespekulēju, bet tikai aizstāvu jauno ģimeņu intereses, kuras nākotnē cer dzīvot labāk. 

Pavasaris ar zemes darbiem

Tātad kāds laiks pagājis, nomainījušies gadalaiki un attiecīgi prioritātes arī mainījušās. Tik sausu un bezsniega ziemu sen neesmu manījis. Arī dārza darbi varēja jau sākties, vai drīzāk turpināties no jaunā gada vai Ziemassvētkiem, kad kaimiņš bija nolēmis savu teritoriju līdzināt, apbērt ar zemi un iesēt zāli, jo esošā liesajā smiltī nekas lāgā neaug. 

Pats nolēmu dārza darbiem ķerties klāt jau martā, kad vispirms tika nokopta visa teritorija, apzāģēti daži koki. Tā kā bija apnicis ēst vienus un tos pašus plastmasas Nīderlandes vai Spānijas tomātus un gurķus, tad tika pieņemts lēmums uzsliet nelielu siltumnīcu. Tā pašlaik švaki ar dažādiem instrumentiem un kokmateriāliem, izdomāju, labākais variants būtu pasūtīt pusgatavu 2x4m siltumnīcu no kokadarbi.lv, kuru var pats uzsliet. Tā kā rokas neaug no pakaļas, tad salikt nebija problēma. Pa marta īsajiem vakariem nedēļas laikā sanāca uzcelt.

 

Kā jau atceramies, nedaudz pavasari patramdīja negaidīts sniegs :)

Galu galā sanāca šitāda būda. It kā virmoja domas, ka varētu uzlikt polikarbonātu plēves vietā, bet šāda izmēra siltumnīcai bez 200EUR nekas jēdzīgs nesanāk salīdzinot ar plēvi, kas izmaksāja ap 20 EUR. Nav grūti parēķināt, ka siltumnīca ātrāk sapūs, nekā sagaidīs atmaksāšanos. Protams, polikarbonāta siltumnīca būtu vizuāli pievilcīgāka. Arī tik raiti negāja ar tomātiem un gurķiem, jo pie nesenās lielās salnas tie aizgāja postā un nāksies dēstīt no jauna, bet no kļūdām jāmācās. 

 Tā kā iepriekšējā gadā vairāk bija jākoncentrējas uz iekšdarbiem, mēbelēm, apkurei, tad šogad sabrieda mega plāns uzlabot ārpusi. Pirmām kārtām tika sastādīt kociņi. Kā jau latvietis praktiskais sabakstīju ēdamas lietas - ķiršus, ābeles, plūmes, lai nav jāskraida pa tirgiem un jāpērk par bargu naudu atkal no Spānijas vai no kādas citas eksotiskas valsts atnākušas puspuvušus labumus (vai arī plastmasas).  Laiks rādīs, kas no tā visa izaugs. Pārdevēja teica, ka būšot garšīgi :)

Komplektā ar māju bija zeme, kas nav līdzināta 100 gadus un zālāju klāja kaut kādas  izbijušas tupeņu  vai vells sazin kādas dobes. Iepriekšējā gadā izmēģināju variantu - uzrakt, izlasīt nezāles un nolīdzināt, bet šāds plāns izgāzās kā veca sēta. Smilšainā un putekļainā zeme nekādīgi negribēja izlīdzināties un vietā palika neauglīgs tuksnesis, kurā saviesās viss kas cits, izņemot zāli. Tāpēc tika nolemts pasūtīt melnzemi un tad rakt. Zeme izmaksāja 95 EUR par 8 kubikmetriem. 

Tie kas ir darbojušies ar zemes līdzināšanu, zina, kāds tas ir čakars. Tradicionāli priekš zāliena nepieciešams lietot sijāto melnzemi, kas ir pietiekami dārga - ~230 EUR par 16m3. Tā kā bija plānots stādīt kociņus, ierīkot greznumdobi, zeme siltumnīcai arī bija vajadzīga, tad izvēlēta kūdrveidīga zeme no kaut kāda purva vai kādas citas ūdenstilpnes. Sijātā orientēta uz zālienu. 

Lai ietaupītu zemi, tika nolemts augstākās vietās nocirpt virskārtu un sabērt bedrēs. Protams, katorga tā sanāca ne pa jokam un nākamā dienā muguras sāpes bija garantētas :)

Pēc tam, kad viss bija nolīdzināts un norullēts, varēja sākt bērt zemi virsū. Starp citu ar rulli arī bija vesels stāsts, jo aprīļa mēnesī, kad citus gadus vēl pļavas klāja sniegs, tie bija pieejami mazā skaitā, turklāt vienā bodē gandrīz brāķi nopirku un bija jāaizbrauc līdz otram pilsētas galam, lai atkal paņemtu pēdējo eksemplāru. Lai dabūtu maksimālu lielu svaru un rullēšanas efektivitāti, bija jābrauc uz mežu pēc sausām jūras smiltīm un jāpieber pilns. Protams, internetā var pasūtīt divreiz dārgākus firmīgos ruļļus, kurus piemājas dārzam nevajag. Nomāt var tad, ja doma ir padarboties tikai dažas dienas, bet ne ņemties veselu vasaru.

Tad pienāca nākamais smagais etaps - zemes bēršana. Tas tikai izskatās viegli. Manā gadījumā bēru kādu 2-5cm kārtu, bet pie nopietnas līdzināšanas tur nepieciešams 10-15cm, kas darbu stipri sarežģī. 

No visādiem citādiem uzkopšanas darbiem bija sakrājušies akmeņi, kuri tika veiksmīgi tika pielietoti dobes izveidei. Protams, akmeņiem ir vairāk dekoratīva nevis funkcionāla nozīme, jo zeme birst garām un lielu sētu neuzsliesi bez cementa palīdzības.

Ja runā, par galarezultātu, tad jāgaida vēl kāds mēnesis, lai viss mellums ar apsēto zāli apaugs. Pagaidām ar ieilgušo sausumu zaļums īsti nerodas. Laistīšana arī tāda simboliska, jo pretējā gadījumā kādam visu laiku būtu jāsēž klāt un jāpārvieto laistīšanas ierīce, jo automātiskās laistīšanas sistēmas nav tik viegli izveidot. Arī ūdens sūkņa darbināšana maksā naudu. 

Daudzi no mums arī ņēma dalību lielajā talkā, kur šogad tika iekārta bērnu rotaļu laukuma vieta. Kā jau meža ciemam pienākas, arī pats laukums bija vistiešākā veidā mežā sūnās. Pēc padarīta darba vienmēr ir svētīgi izbaudīt kārtīgu benzpirēna devu nokvēpināta šašlika veidā.

Nobeigumam tika nokrāsoti aprūsējoši nestandarta drāšu žoga stabiņi. Uzreiz frišāks skats, lai visi stabiņi būtu vienādi zaļi :)

Tā kā neesmu speciālists krāsās, tad izvēlējos kaut kādu, kas pēc krāsas atbilda tradicionālam žogu krāsojumam.

Šīs vasaras darba kārtībā tagad ir mājas terases pārbūve, lai atkal nebūtu jākaro ar skudrām un vizuāli un funkcionāli sakārtotu fasādes priekšu. Kā jau lieliem darbiem, jāsagādā materiāli un jānopelna nauda. Ar pēdējo parasti iet grūtāk :) 

Savukārt apkures projekts tiks pacelts vasarā, tad tiks palaisti darbībā releji. Sakarā ar dārza darbiem un finansējuma aizplūšanu iepriekšminētos virzienos, netika iepirkts automātiskais vārsts un līdz ar to izpalika ieplānotā apkures regulēšana, kas ļoti tagad būtu noderējusi, jo kadru dienu jānodarbojas ar sistēmas regulēšanu, lai nebūtu jāsalst vai jācepas. Toties ir dati par to, cik bieži un pie kādām temperatūrām apkures katls darbojas atkarībā no āra apstākļiem, kas savukārt noderēs pēcāk.

Lai nāk vasara!