Cīņa ar auto rūsu

Tātad beidzot ir noslēdzies, tā var sacīt, murgs ar autiņa rūsu. Pirms diviem gadiem pērkot lietotu autiņu bija nelieli rūsas plankumiņi, kas pa diviem gadiem bija labi izauguši līdz acīm redzamiem.

Uzreiz pateikšu, kad nestāstīšu par pareizas krāsošanas metodēm, jo tās ir dažādas, materiāli dažādi, stāvoklis dažāds un acīmredzot šādai nodarbei neesmu radīts.

 

Ir dzirdēts sakāmais, ka merši rūsē, bet kas tad nerūsē? Nesen nācās redzēt tā paša gada mazdu 323, kas bija vienkārši krimināli norūsējusi. Uzskatāms piemērs bija benzīna sūkņa vāks virs bākas, kas atrodas zem sēdekļa, kur normālos apstākļos nav ne ne sāls, ne pastiprināts mitrums. Vienkārši jābrīnās, kāds ir tā metāla vai krāsojuma kvalitāte, lai tur būtu rūsa. Eksistē vēl variants , ka tas pabijis agresīvos apstākļos. Šitāds te skats bija visās malās.

Runājot ar daudziem cilvēkiem, domas ļoti kardināli dalās - vieni saka, ka nav jādara nekas, lai rūsē viss, kam jārūsē un nav jēgas izmest naudu. Citi iesaka īpaši nepūlēties, pašam izrubināt caurumus,  piešpaktelēt, nopūst ar baloniņu un visi priecīgi un laimīgi. Vēl citi iesaka vispār nečakarēties un uzreiz tirgot nost tačku, pirms tai rūsa kārtīgi uzbrukusi un pirkt nākamo eksemplāru. Pagaidām gan nav nācies satikt korišus, kas nodarbotos ar šķūningu (tjūninga lauku variants) un varētu ieteikt kādus labākus variantus.

Realitāte parasti ir cita, kad nākas ar to reāli saskarties. Iziesim cauri pa visiem iepriekšējiem ieteikumiem. Nedarot neko, autiņš pēc dažiem gadiem jau izskatās pēc miskastes. Konkrēta pieredze bija ar būmeru, kuram rūsa bija tik liela, ka pēc pārdošanas auto arī pazuda no aprites un droši vien tika izjaukts pa detaļām. Arī glābt tur nebija neko vērts, jo autiņam bija arī kaudze citu trūkumu, tajā skaitā jau vienreiz pārkrāsots, vismaz vienu reizi sists utt.

Cits stāsts ir par autiņu, kuram salīdzinoši maz esošo problēmu, ja neskaita tās lietas, kuras grūti detektēt un rūsa ir no pirmās ražas.

Scenārijs tirgot nost autiņu pie pirmām problēmām ir nosacīti izdevīgi, jo pārdot reti var dārgāk nekā esi pats ieguldījis. Nākamam dranduļetam vajag kaut ko iekrāt, it sevišķi, ja iepriekšējais bijis miskaste un jāatlicina penga nākamām problēmām, jo tradicionāli gandrīz visi tirgo autiņus un negrib vairs tajā kaut ko labot, čakarēties. Konkrēti šāds mersis ar rūsas problēmām tirgojas nedaudz virs 2k EUR. Lai dabūtu kaut ko labāku bez rūsas, vajag vismaz divas reizes lielāku piķi, kas no kaut kurienes ir jāizrauj.

Personīgi pieturos gan autiņus nemainīt kā apenes, jo zinot slimības vēsturi var daudz maz kontrolēt neplānotos izdevumus. Protams, kad jau kritiskais līmenis sasniegts un nākas pārcelties uz dzīvi uz servisu vai nakšņot zem kapota, tad skaidrs, ka briest nākamais pirkums labprātīgi piespiedu kārtā, ja negribas skriet ar kājām vai braukt ar vellapēdu jebkuros apstākļos. Pēdējās opcijas gan nav jēdzīgi varianti, kas dzīvo ārpus pilsētas.


Vēl ir opcija pirkt tikai jaunus autiņus, bet tur jārēķinās, ka sākot no 200-300 EUR mēnesī jārēķinās, protams, ne jau tam krutākam variantam un jāsagrabina pirmajai iemaksai, kas ir vairāki tūkstoši. Pierēķinot visus pārējos izdevumus, ir labi jāpelna, lai to varētu atļauties, izņemot, ja nav citas ekstras (hāte, otra tačka utt.), par kurām jau jāmaksā.

Tā kā nauda bija izkūpējusi citām vajadzībām (kā vienmēr vasarā), tad nācās meklēt optimālāko variantu, kas vismazāk sit pa kabatu ar maksimālo rezultātu. Protams, darot lietas, nākas saskarties ar lažām un liekiem tēriņiem. Parasti jau gudri tie, kas neko nedara.

Tātad vispirms tika novērtēts esošais stāvoklis. It kā rūsas pleķi bija samērā nelielie, bet sākot tos rubināt un ņemot nost visas plastmasas, aina pavērās nedaudz skarbāka. Kā jau vienmēr sliekšņi cieš paši pirmie.

Otra bēdu ieleja bija aizmugurējie spārni, kur vietām jau bija izrūsējis cauri. Labais variants ir visu nesmukumu griezt ārā un metināt, bet tas attiecīgi maksā naudas. Ja pats to nedara, tad vēlams no tā pasākuma izvairīties lielo izmaksu dēļ.

Arī priekšējie spārni, durvju apakšas bija jau cietuši laika zoba ietekmē. Pucējot un citādi apstrādājot tos bija vieglāk noņemtā stāvoklī.

Kā jau visu to darot pirmo reizi, viss pasākums diezgan ilgi ievikās. Bija jau plāni autiņu iegādājoties pirms 2 gadiem uzfrišināt, kad parādījās pirmie rūsas aizmetņi, bet tā tas viss atlikās līdz šim brīdim, kad jau pamatīgi sāka krist acīs.

Sāku ar bagāžnieku, kurš bija vispiņkerīgākais no apstrādes viedokļa sīki un smalki izpucējot visas spraugas. Jāsaka, ka daudz laika pakāsu daudz ko darot lieki un nepareizi.

Pirmkārt jau tas, ka likās, ka rūsas pleķīši mazi un varēs tikai tās vietas izpucēt. Izrādījās, ka rūsa jau daudz kur cauri izburbējusi un ar Dremel instrumentu vairāk čakars nekā labums.

Otrkārt, pēc virsmas apstrādes to vajadzēja apstrādāt ar skābo grunti, līdz ar to pēc mēneša nācās pa jaunu pucēt.

Treškārt, nevar pucēt mašīnu pa vakariem, lai no rīta varētu doties uz darbu saliekot atpakaļ. Ir jāizjauc viss un jādara vienlaicīgi. Arī bagāžnieku pavisam nojaucot atklājās iekšpusē vēl rūsas pleķi, kurus vajadzēja izpucēt un nokrāsot

Ar buferi veicās daudz labāk - ar lodāmuru un donora spārnu aiztaisīju caurumus ciet, špakteli pa virsu, nopucēju un viss kārtībā.

Tad nu sabriedu atvaļinājumā šīm problēmām pieķerties. Gandrīz vesela diena pagāja, kamēr nomontēju nost visas plastmasas, buferi un abus spārnus. Ja to dara pirmoreiz, tad ilgi jābakstās, lai saprastu, kā katra daļa skrūvējas klāt, it sevišķi aizmugurējais buferis.

Vēl pusotra diena aizgāja, lai izslīpētu visus rūsas pleķus no spārniem, durvīm. Liela laika daļa gan tika patērēta, lai saprastu, kādā veidā jāslīpē, lai neizslīpētu par daudz. Lielākais čakars bija ar aizmugurējām arkām, jo visi mēsli birst acīs un degunā, toties ar brillēm neko neredz ar visu gaismekli.

Tad sākās špaktelēšanas un slīpēšanas posms, kas arī dažas dienas prasīja.  Protams, tagad atskatoties uz paveikto skaidrs, ka process ir tālu no tā, kā būtu pareizi jādara. Parasti uzreiz slīpē, gruntē, špaktelē un tad slīpē. Lai cik pūlētos nopulēt, šādi tādi sīki defekti bija pie spārna un pirms krāsošanas bija jāpiestrādā.

Visus sliekšņu apakšas nopūtu ar lēto krāsu baloniņā, kas bija kopā ar laku, jo tāpat šo visu sedz plastmasas. Ar durvju ailēm gan bija cita bēda, jo nopūst tos ar baloniņu drīkst tad, ja salons ar plēvi noklāts. Lai arī laika apstākļi bija ļoti labvēlīgi, āra apstākļos salonu ar plēvi noklāt man neizdevās - to pūš prom. Analoģisks rezultāts bija ar papīru, līdz ar to atmetu domu.

Pēdējais etaps bija krāsošana. Sākotnēji likās vienkārši - iepirkt vajadzīgo krāsu pēc koda, grunti, laku, pistoles krāsošanai un lieta darīta.

Ja mazas virsmas nogruntēt bija vienkārši, tad jau bagāžniekam redzēju, ka veidojas plankumi.  Bet ar īsto krāsu aizgāja pavisam auzas, jo metāliku biezākā slānī uzklājot, tai mainās tonis. Arī pistole nebija nekāda dārgā pa 20 EUR un nīkulis kompresors ar 5L tilpumu.  Tad vietām notecēja krāsa, tad krāsa kļuva graudaina biezākās vietas un rezultāts bija briesmīgs. Ja vēl spārni bija kaut cik ciešami, tad bagāžnieks bija katastrofa.

Bija mēģinājums darīt kaut ko lietas labā - pulēt un tad krāsot vēlreiz, bet rezultāts kļuva vēl sliktaks.

Pēc šī bija skaidrs, ka ķerties klāt aizmugurējiem spārniem nebūtu prāta darbs. Arī jau piebesījis viss process, atvaļinājums beidzās un vajadzēja transportu ar ko braukt uz darbu.

Jau iepriekš biju uz vairākiem krāsošanas kantoriem pabraukājis un visur attieksme ir noraidoša pret rūsējošiem eksemplāriem. Atskaites punkts ir 2000-2500 EUR par pilnu pārkrāsošanu, tad attiecīgi var izrēķināt, cik maksās daļēja krāsošana.

Tad nu aizvedu uz Speed 3 krāsošanas kantori, kas pa ~600 EUR autiņu nokrāsoja. Var likties dārgi, bet tur ietilpa:
- abu priekšējo spārnu pārkrāsošana
- bagāžnieka pārkrāsošana
- aizmugurējo spārnu + bākas vāciņa pārkrāšana pa jumta līniju līdz pat priekšējam spārnam
- priekšējo stoiku (vai velns kā viņas tur sauc) rūsas noņemšana.
- 4 durvju nokrāsošana līdz vidējai līnijai, kur sākas mouldingi. Arī no iekšpuses.
- aizmugurējā bufera apakšas krāsošana, kas savulaik cietis no betona staba.

Ka jau brīdināja krāsotājs, ka rezultāts ar iepriekšējiem nedarbiem nebūs ideāls, jo pilnībā rūsa nevar tikt izņemta, krāsots arī tikai fragmentāri un apstrāde īsti neatbilst tam, kā to dara īstie krāsotāji. Dažās vietās bija nelieli defekti, kas tikai labi ieskatoties ir pamanāmi, bet kopumā rezultāts mani apmierina. Viennozīmīgi krāsojums ir labāks, nekā krāsots ar baloniņu un nav nekādu pleķu. Krāsas tonis, protams, nedaudz atšķiras, bet to var pamanīt tikai tad, ja mašīna nopulēta, nomazgāta noliekot autiņu vakara saulē.

Pamatmērķis bija nedaudz apturēt laba auto aiziešanu postā, lai ar to varētu braukt vismaz 2 gadus un neizskatītos pēc grabažas, kas arī tika sasniegts neskatoties uz dažādām grūtībām un izmaksām. Neko labāku par iztērēto naudu šobrīd nevarēju iegādāties.

Vai es šo darīt vēlreiz? Iespējams, ka visu procesu uzticētu speciālistiem, Vēl iespējams, ka pārdotu auto un nopirktu eksemplāru, kuram nebūs šādi čakari jāveic. Noteikti šāda gada Mazdai vai Opel šāds ieguldījums neatmaksājas, bet autiņiem lielāku atlikušo vērtību tomēr stipri jādomā, kādi pasākumi ir vispiemērotākie.

Teikta, ka visa epopeja ar rūsu ir beigusies, jo jau rūsas aizmetņi uz jumta, priekšējā vāka. Arī pēc 2-3 gadiem aizmugurējais spārns un sliekšņi būs izrūsējuši pilnībā un nāksies metināt un krāsot.