Siltās grīdas pieslēgšana apkurei

Jau labu laiciņu prātu nomocīja doma, ka siltā grīda vannas istabā kopš apkures sistēmas izveides īsti tā nav funkcionējusi un beidzot nolēmu pieķerties šim jautājumam klāt pa nopietnam. Lielākā kļūda bija tā, ka termoregulators nez kādēļ bija novietots katlu telpā un īsti nepildīja savu funkciju. Arī sūknis īsti nevarēja darboties, jo termovārstam aizveroties sūknis sāka rūkt un sūknis vārījās savā sulā un stipri vibrēja.

Lai kaut cik viss tas darbotos, tikai izmantots risinājums caur pakaļu, ietinot termoregulatoru vatē ar izslēgtu sūkni. Šim variantam gan bija liels mīnuss, ka siltā grīda sāka sildīt tā pa īstam pie -10 grādiem un arī siltums ar kopējās sistēmas plūsmu maksimums spēja pusi no telpas sasildīt, jo pie lielas platības un mazas plūsmas grīda ļoti ātri atdzesē siltumnesēju. Bez siltinājuma varēja izbaudīt īstu Taškentu :)

Konsultējoties ar senu draugu, kas ņemās ar siltumtehniku, tika ieteikts ESBE VTA 320 termostatiskā jaucējvārsts, kas notur konstantu temperatūru robežās 20-43 grādi, kas tiek uzregulēta. Kā jau īsti zviedru ražojumi ESBE produkcija nav no lētākajām. Atradu shēmu, kas varētu atbilst esošai apkures sistēmai, kas sastāv no sūkņa, pretvārsta un vārsta un termometra, lai varētu saprast, cik un ko daudz jāregulē.  Idejiski šādam variantam ir jāuztur konstantu temperatūru sistēmā un vienmērīgi sildīt.

Shēma jau izskatās vienkārša, bet kompaktā variantā prasīja vismaz nedēļu plānošanu un modelēšanu, lai nopirktu pareizās pārejas un visus nepieciešamos līkumus. Arī tad jau paspēju nošaut greizi :) Te galds pirms uzstādīšanas. Tur gan šis tas ir lieks un katram gadījumam izvilti visi krājumi, jo ne pirmo reizi pēdējo gadu laikā ir darīšana ar dažādiem santehnikas uzlabojumiem.

Tad nu pēc pusi dienas ņemšanās sanāca šāds rezultāts. Droši vien kādam ienāks prātā, kāpēc vajag cilpu, bet tas tamdēļ darīts, lai varētu savienot pēdējās trubiņas, jo to mazo 90 grādu līkumu nevar tā vienkārši savienot. Laiks rādīs, kā visa būšanas darbosies un vai nevajadzēs kādas papildus korekcijas.

Termometru vajag shēmā obligāti, jo tam jaucējvārstam skala ir pavisam primitīva - 1-5. Tālāk var pats zīlēt, kas kuram ciparam atbilst. Tā kā grīdai silšanas inerce ir lēna, pieregulēšana var aizņemt daudz laika, jo tas nav radiators, kam var pielikt roku. 

Ja runā par izmantotajiem materiāliem, tad pārsvarā dodu priekšroku baltajām 16mm ar plastmasu apvilktajām trubiņām, jo tās ērti var sagriezt, ir daudz un dažādas pārejas. Ērtībai gan var nopirkt speciālās šķēres, kas precīzi veido 90 grādu griezumu. Ieteiktu izvairīties 90 grādu pārejām no 16mm uz 1/2", jo tās ir grūti pievilkt un vairākas reizes uzkāpis uz grābekļa, ka šīs pārejas sākušas tecēt. 

Arī pakulu izmantošana blīvēšanai stipri palielina sistēmas stabilitāti salīdzinot ar balto teflona lenti, jo savienojumus drīkst kustināt un nav vajadzības pārtīt. Tikai jāuzmanās, lai kārta nav uzlikta par biezu un var diezgan viegli var salauzt plānākus savienojumus. Sākumā var šķirst baigā ķēpāšanās, bet vajag tikai piešauties un lieta aiziet. 

Personiski kaut kā negribās ņemties ar metināšanu vai lodēšanu, tāpēc vara vai plastmasas caurules minimāli izmantoju.